Gaisa mitrums

Pirms pāris dienām (gandrīz pirms nedēļas) devos ceļojumā uz Juglu, tur bija skaistas gaismas un Rūta fotografēja kā es fotografēju - tā lūk es izskatos ar viņas kameru: 

Nedēļas laikā izbildēju ~36 kadru filmu, šķiet, ka sāku sestdien - pirmie kadri gāja ļoti ātri, pēc otrdienas man bija palikuši vien 4, taču beidzamos izbildēju tikai vakar, visai netālu no vietas, kur nodevu filmu attīstīšanai. No iznākušiem 37 kadriem publicēju apskatei 33. Fotografēju ar ISO 400 filmu un visu atceros daudz krāsaināk. 

Mans mīļākais kadrs filmā varētu būt pats pirmais kadrs: pašportrets 

domāju toties par tevi
par saulrieta gaismu priedēs
par to kā liepziedu tēja
tekošu degunu dziedēs
jau itin drīz.
un es ceru, ka daba man piedos
    pastaigu viņai pa krūtīm.
es nezinu kā ir tev -
man vairs nav grūti.

/ J. Elsbergs

Ierastajās pastaigu vietās kokiem birst lapas, bērni ar atvērtām jakām priecīgi skraida, suņi skraida, kaķi skraida, arī pa kādam nopietnam skrējējam gadās ceļā, visi ir priecīgi, rudens vēl viņus nav skāris. Pirmās iesnas pēc nedēļas.

Ja lasīji iepriekšējo ierakstu par manu misēkli ar kameru, režīmiem un neziņu par iznākumu, tad lūk, divi nākamie kadri bildēti ar kameras automātisko režīmu: 

Iepriekšminētais ceļojums uz Juglu (konkrēti, Dambjapurva ezers):

Izdomāju uzņemt pašportretu, man līdzi bija statīvs un tā tālāk. Ieraduma pēc, laikam, nospiedu slēdzi pēc asuma noregulēšanas. Lūk, divas gandrīz vienādas bildes, atrodi 10 atšķirības.

Analogās fotogrāfijas pievilcība ir neziņa par iznākumu, kas man, nēsājot līdzi šo kameru, vienmēr liek justies (un šeit es nekādi nespēju to pārtulkot, lai tas izklausītos tikpat labi kā oriģinālvalodā): giddy as a school girl. Iespējams, ka tas ir iemesls kāpēc centos tik ātri izbildēt pirmo filmu.

Nākamajā dienā sekoja lielā migla. Kad pamodos, atmetu visus savus plānus un devos uz Andrejsalu. Šķiet, ka iemesliem būtu jābūt pašsaprotamiem.

Bez manis un bezmērķīgi klīstošajiem putniem, tur atradās tikai viens zvejnieks. Pēdējā laika jaukākā pastaiga.

Pametot Andrejsalu, migla izklīda un es atkal ieniru pilsētas skaņu un krāsu ņirboņā, kas mani līkumu līkumiem veda mājup. 

Dīvaini, bet pēdējie kadri, skaitot līdzi, likās, ka divi (kā izrādījās - vairāk par diviem) bildējās ļoti lēni. Iespējams, ka biju pieradusi pie kameras un taupīju tos pēdējos kadrus kam īpašam. Gluži kā grāmatu, ko joprojām nespēju pabeigt, jo gaidu perfekto brīdi un nevēlos, lai piedzīvojums tik ātri noslēgtos.

Zemāk viens no pēdējiem kadriem, kas kvalitātes un attēla trūkuma ziņā nebūtu publicējams (un iespējams, ka tam nav nekādas estētiskās vērtības), taču vēlos būt atklāta un parādīt, ka reizēm gadās arī tā:
 f/22, 3 sekundes jeb "Sarunas uz balkona ar smēķi zobos"

Nākamajā dienā Rūta man brauca līdzi, lai metaforiski paturētu man rociņu, kad nododu filmu, tad nu es joprojām priecīgi satraukta, taču neko daudz negaidot no sava pirmā mēģinājuma, atdevu minolta vēdera saturu smaidīgajai fotosalona meitenei.